Ko es iemācījos, atmetot smēķēšanu.

Pagājuši gandrīz 2 mēneši, kopš es pēdējoreiz smēķēju. Atmest, pat pēc tik vien, kā pusotru gadu ilgas smeķēšanas, bija diezgan grūti, jāsaka, jo man vajadzēja vairāk kā 4 mēģinājumus, līdz es to izdarīju uz ilgāku periodu par pāris nedēļām. Tātad, lūk tas, ko es iemācījos no šīs pieredzes:

• Pirmās pāris nedēļas, pašsaprotami, ir grūtākās un tajās smadzenes aktīvi meklē, kur dabūt cigaretes, tai skaitā skatoties uz smēķētājiem ielās, no kuriem varētu nokāst cigareti.
  
• Pašā sākumā vēlams netikties ar citiem smēķētājiem vai lūgt, lai tie nesmēķē tavā klābūtnē. Vairākas reizes neapzināti iekritu, kad bija pieeja cigaretēm.
  
• Alkohols padara lietas sarežģītākas ar jebkuru atkarību; viegli "paslīdēt".
  
• Pēc aptuveni mēneša ikdienā pīpēt vairs gandrīz negribās; izņēmumi ir akūta stresa situācijas (kā smēķētājs tajās agrāk nopīpēju visvairāk), tomēr vēlme smēķēt ir salīdzinoši viegli pārvarama.
  
• Pēc pusotra mēneša, mierīgi var atrasties vienā telpā ar smēķētāju (vēdinātā telpā un patālāk no dūmiem, ofc) un, pat ja prasīsies uzsmēķēt, vēlme būs pārvarāma. Vienbrīd vajadzēja draugam nogādāt paciņu cigarešu; ar visu gaidīšanu vilciena stacijā, braukšanu vilcienā un gaidīšanu pēcāk, par izbrīnu varēju aizvadīt to laiku nepīpējot (kā smēķētājs tajā laika periodā būtu nopīpējis 2-5 cigaretes).

Tas arī viss, tiktāl.

Uwaga, I'm fat, what do I do?

Atzīšos, man nepatīk resni cilvēki (tukli arī) un man tie it īpaši nepatīk tad, kad gandrīz nospiež mani sabiedriskajā transportā, aizņemot tur vairāk vietas, nekā varētu, taču, esmu sācis skatīties uz resniem cilvēkiem līdzīgi, kā uz alkoholiķiem. No vienas puses ārkārtīgi neveselīgi indivīdi, no otras puses, apgalvot, ka paši vien vainīgi pie tā arī nevar. "Kā nevar, viņi taču ir slinki rīmas, kas nesporto!" jūs sacīsiet. Āber nevar. Es arī esmu slinks rīma, kas nesporto (aptuveni 80% sava dienas laika es pavadu uz savas pēcpuses), un, ja jums šķiet, ka es piederu pie ektomorfā somatotipa (cilvēki ar ļoti ātru vielmaiņu), tā nebūt nav, tieši pretēji, 9. klasē es biju diezgan apaļīgs kāmjvaidzis.

Paskatīsimies uz izsalkumu un to, kā tas strādā. Izsalkums ir dabīgs motivējošs stāvoklis, mehānisms, kas ir attīstījies, lai dzīvnieks uzņemtu nepieciešamās barības vielas. Izsalkumu regulē ķermeņa hormoni; grelins rada izsalkuma reakciju, kamēr leptins ziņo smadzenēm, ka cilvēks ir paēdis. Insulīns, hormons, kura loma ķermenī ir regulēt glikozes līmeni asinīs (taču, nevis dzenot glikozi muskuļos, kā tika agrāk domāts, to var paveikt bez insulīna) apturot glikoneoģenēzi (glikozes sintēzi no ne-ogļhidrātu avotiem) un pārvēršot lieko, neuzglabājamo glikozi taukos uzglabāšanai. Insulīns pie reizes arī bloķē lipolīzi, citiem vārdiem, augsti insulīna līmeņi neļauj ķermenī uzkrātajiem taukiem tikt pārvērstiem taukskābēs, lai tās nokļūtu asinīs, kā arī, insulīns neļauj ķermenim nonākt ketozes stāvoklī (ketoze ir metabolisks stāvoklis, kurā ķermenis enerģijas substrātu veidošanai izmanto nevis glikozi, bet gan taukus). Īsumā, insulīns parūpējas par to, ka tu uzkrāj taukus un nespēj tos izmantot enerģijai, līdz ar to nespējot notievēt. Protams, īstais vaininieks nav insulīns, tas tikai vēlējās parūpēties par to, ka tu nenoindējies no pārliekiem glikozes līmeņiem asinīs.

Kas ir vainojams pie tavas aptaukošanās, kuru ir izraisījuši hroniski paaugstināti insulīna līmeņi? Ogļhidrāti. "Kā, ogļhidrāti, tā pati lieta, kuru, kā man mācija pamatskolā, vajag uzņemt uzturā visvairāk no graudaugiem ir vainojama pie tā, ka cilvēkiem attīstās lieta, ko sauc par metabolisko sindromu?!" Jā.

Kad cilvēks uzņem uzturā ogļhidrātus, it īpaši darot to bez taukiem un ar mazu daudzumu šķiedrvielu, ogļhidrāti tiek ļoti ātri sašķelti ķermenī. Šī ātrā sašķelšana izraisa strauju paaugstināšanos asins glikozes līmeņos, un, voila, uz skatuves nāk glābējs - insulīns! Darot to bieži, cilvēkam var attīstīties diabēts, jo aizkuņģa dziedzeris ļoti vienkārši netiek līdzi uzņemtajam ogļhidrātu daudzumam. Summējot, jebkurš ēdiens ar augstu insulinēmisko indeksu ir bīstams. Kas ir šie ēdieni? Pilnīgi visi graudi un graudu produkti (graudu milti, makaroni, pankūkas), cukuri (īpaši rafinētie), kartupeļi, kukurūza un zirņi un jebkas ar HFCS (high fructose corn syrup), kas sevī ietver lielāko daļu limonāžu.

Ēdot šīs lietas ikdienā, cilvēkam arvien lielāka uzņemto kaloriju daļa tiek noglabāta taukos, līdz ar to, tā nav pieejama enerģijas vajadzībām. Piemēram, tev vajag 2000Kcal dienā, lai normāli funkcionētu. Uzņemot šīs kalorijas ar ogļhidrātiem, daļa (pieņemsim, ka 1/4) tiek noglabāta ķermenī. Ja tu uzņem 2000Kcal ar ēdienu un 500 tiek noglabātas, tev ir pieejamas tikai 1500 Kcal, līdz ar to, rodas izsalkuma sajūta, tai skaitā tādēļ, ka insulīns bloķē leptīna iedarbību smadzenēs, ko tu dari? Uzņem vēl kalorijas! Šādi, pamazām, tiek uzkrāts diezgan pamatīgs lieko tauku slānis, kuru pēcāk nomest (īpaši uz diētas, kurā ir daudz ogļhidrātu) ir ārkārtīgi grūti.

Protams, varam teikt, ka resnīšiem vajadzētu tik vien, kā nociesties un izciest bada sajūtu un uzņemt arvien mazāk kaloriju, bet tas būtu neprāts. Pirmkārt, dienas laikā ir obligāti jāuzņem adekvāts proteīnu daudzums, citādāk ķermenis sāk ārdīt nost muskuļus (tai skaitā sirdi), lai parūpētos par savām vajadzībām. Otrkārt, cilvēkam nav "dzelzs griba", stāties pretī konstantam hormonu signālam ir ļoti grūti. Ticu, ka jebkurš, kas ir jebkad cīnijies ar atkarību, piekritīs, ka tā nebija gluži pastaiga parkā, taču, ja šo pat var nosaukt par atkarību, tad tā ir diezgan īpatnēja.

Ko darīt? Samērā vienkārši un vienlaicīgi ne tik ļoti. Mans ieteikums būtu ikvienam stāties uz ketogēnās diētas (kas nozīmē, ka uzturā tiek uzņemts zem 50g ogļhidrātu dienā un lielāko daļu enerģijas vajadzību apmierina tauki, kuri, starp citu, ir daudzreiz izdevīgāks enerģijas avots, jo tie ir blīvāki enerģijas ziņā), pie tam, tas attiecas ne tikai uz resnīšiem, bet uz jebkuru cilvēku, kurš labprāt samazinātu savus riskus saslimt ar kardiovaskulārajām slimībām, Alcheimera slimību, vēzi un 2. tipa diabētu, kā arī nealkoholisko aknu cirozi, u.c. uzlabojumiem.

Protams, pāriešana no pārsvarā ogļhidrātiem uz pārsvarā taukiem uzturā nav pārāk vienkārša, pirmās pāris dienas, pirms ķermenis sāk šķelt taukus un izmantot glikoneoģenēzi ķermeņa glikozes vajadzībām, var būt ne īpaši patīkami, kā arī, atradināties no cukura un cieti saturošiem produktiem nav īpaši viegli (tiem cilvēkiem, kas mēdz ēst tad, kad nejūtas izsalkuši, proti, garastāvokļa regulēšanai, cik daudzi mēdz apēst, piemēram, olu vai kotleti, nevis čipsus, bulciņas un kūciņas, saldējumus un saldumus? Es teiktu, ka maz, un tas ir saistīts ar to, ka ogļhidrāti izraisa serotonīna izdali smadzenēs; īsumā, ogļhidrāti, īpaši tie, kuri ļoti ātri tiek sašķelti, proti, cukuri un cietes bez šķiedrvielām un taukiem, izraisa pavisam reālu atkarību) un stāšanās uz ketogēnās diētas nozīmē, ka daudz vairāk laika jāpavada gatavojot, līdz ar to jāmācās gatavot (nē, "uzvārīt makaronus un uzcept olas" nav gatavošana; prasmīga ēdienu porciju izveidošana, ingredientu apstrādāšana un garšvielu izvēle [garšvielu, nevis garšvielu maisījumu] ir gatavošana), kas prasa laiku. Taču kas ir svarīgāks, laiks, kuru jūs "izniekojat", lai pagatavotu veselīgu maltīti, vai laiks, kuru jūs tam neizmantojat un pēcāk pērkat sev medikamentus un dārgas procedūras, lai mēģinātu sevi saārstēt?

Īsumā, rešņiem:

1) Sameklējiet visu informāciju par ketogēno diētu, kādu vien varat dabūt, tas pats attiecas par to, cik svara vēlams nomest mēnesī u.t.t.  Pasaku priekšā, ārstiem jautājot, esiet gatavi dzirdēt, ka ķermenis un smadzenes spēj izmantot tikai glikozi kā substrātus (pat ja tā būtu, un tā nav, glikozes vajadzības var nodrošināt ar glikoneoģenēzi, kā jau minēju)
2) Ja tiešām vēlēsieties sportot, tad ieteiktu nenodarboties ar ilglaicīgiem aerobiskiem sporta veidiem (maratoni ir galīgs nē)
3) Lai nodedzinātu ķermenī esošos taukus, uzņemiet gana olbaltumvielu (sarēķiniet, cik jums vajag olbaltumvielu vēlamajai ķermeņa masai atbilstoši augumam) un uzņemiet uzturā taukus, taču radiet vismaz nelielu eneŗgijas deficītu, lai ķermenis noārdītu noguldītos taukus.

incumpetent

Nezinu, vai šo joprojām kāds lasa, bet, pat ja nelasa, rakstīšu treniņa pēc.

Tikko taisījos sēsties ēst un skatīties ...First Do No Harm, taču atcerējos par savu ģimenes ārsti (filmas ievadā bars topošu mediķu dod Hipokrāta zvērestu), sadusmojos un sapratu, ka jāizliek savas dusmas. Par ko es sadusmojos?

Par nekompetenci, manā skatījumā. Mana ģimenes ārste ir Ķekavas poliklīnikas ārste vārdā Daiga Ā. Kādēļ es uzskatu, ka viņa ir nekompetenta (vai, alternatīvi, ja viņa skaitās kompetenta, tad medicīna ir sūdu bedre, kas arī ir ļoti iespējams un nav noliedzams pat tad, ja tas nav kompetences standarts)?

Nu, piemēram:

1) Tas, ka mana māsasmeita tika pārbarota ar antibiotikām agrā bērnībā, kad tā slimoja, kādēļ viņai veselība nav uzlabojusies. Antibiotikām vispār vajadzētu būt last resort.
2) Tas, ka viņa neizprot noteiktas fizioloģijas lietas, vai ir tās piemirsusi. Runāju ar jauko ārsti par to, ka pārstāju ēst ogļhidrātus un tos saturošu pārtiku (ar piena produktu, lēcu, riekstu, zemesriekstu [zemesrieksti ir pākšaugi], augļu, ogu un dārzeņu izņēmumu, neuzņemu graudus un to produktus, pārsvarā), viņa minēja, ka, smadzenes varot pārtikt tikai no ''cukura'' (ticu, ka viņa domāja glikogēnu, bet labi, nav liela pārteikšanās).

Pat, ja tā būtu taisnība, uzņemt ogļhidrātus pārtikā nebūtu nepieciešams pateicoties glikoneoģenēzei (proteīnu pārveršanai glikozē, process, kuru insulīns aptur, lai regulētu glikogēna līmeni asinīs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka glikoze lielās devās asinīs ir toksisks ye-yo! Insulīns veic arī citas ne pārāk tīkamas funkcijas, bet, par to ne šoreiz), taču izrādās, ka tā nav un smadzenes spēj izmantot arī citus enerģijas substrātus (kaut gan ne visām vajadzībām). Ko? Smadzenes tomēr spēj pārtikt ne tikai no ''cukuriem''? Vai tiešām mana ārste kļūdījās? Lieku abus sēkliniekus ķīlā, ka jā.

Citējot šo: "Under particular conditions, such as starvation, diabetes, or in breast-fed neonates, plasma levels of the ketone bodies acetoacetate and D-3-hydroxybutyrate increase markedly. Under these conditions, acetoacetate and D-3-hydroxybutyrate can be used by the brain as metabolic substrates."

Kas ir šis D-3-hydroxybutyrate, pazīstams arī kā beta-hydroxybutyrate (beta-hidroksissviestskābe latviski, ja nemaldos)? Prasti sakot (manas ķīmijas zināšanas ir ļoti vājas, mind you), tas ir ketona ķermenītis, pie tam, enerģijas ziņā, tas ir izdevīgāks par glikozi.

Kā paliek ar tām šunām, kurām glikozi vajag vairāk, kā nobriedušam heroīnistam brūno cukuru? To jau minēju, glikoneoģenēze (hint: ēdiet gana proteīna un mazāk ogļhidrātu). Tavā sejā, Daiga!

Tas pats saistībā ar šo jautājumu attiecas uz manu tagadējo ģenētikas pasniedzēju LU, vārdu neatceros.

Kādi varētu būt šo parādību iemesli? Iespējams, kādreiz šie cilvēki ir kompetenti pēc 80. vai 90. gadu medicīnas un fizioloģijas standartiem, iespējams viņi ir kompetenti arī pēc moderniem standartiem, bet ne pēc maniem (ak, cik prasīgs pidars es esmu), iespējams viņi vienkārši ir aizmirsuši. Ā, par aizmiršanu runājot!

Vakardien ģenētikas pasniedzēja kļūdaini apgalvoja, ka mezomorfais somatotips ir tuklais. Pārlaboju, jo endomorfais ķermeņa uzbūves tips patiesībā ir tuklais. Viņa teica, ka nē, mezomorfais. Apjuku, nu, varbūt tomēr es kļūdos. Atnāku mājās, internets palīdz sameklēt informāciju. Ņihuja! Izrādās, man tomēr bija taisnība.


Noslēgumam vēlētos minēt, ka cilvēkiem, kuriem tiešām rūp sava veselība, vajadzētu ļoti rūpīgi pārbaudīt pagātnes (kā arī tagadnes, protams) "ekspertu" (pie tam, iespējams, ka šis "eksperts" knapi pabeidza savu izglītību, always an option) apgalvojumus pirms to pielietošanas, un, nepieciešamības pēc prasīt atsauces, kā arī būt gana drosmīgiem un stāties pretī autoritātei, ja tā kļūdās.

Kā arī, es vēlētos pajautāt no tiem, kas lasa, kuriem ģimenes ārsts ir rīgā, ja jums liekas, ka jūsu ģimenes ārsts ir:

1) Kompetents
2) Piekāpīgs
3) Tendēts uz slimnieka ārstēšanu, nevis farmakoloģisko produktu promociju

Kopumā tāds, kurš ļautu jums vadīt jūsu veseļošanās un veselības uzturēšanas procesu, LŪDZU, iesakiet šo ārstu man. Pēdējais laiks nomainīt savu GP.

theysayit'sallabouttoend

It kā no vienas puses dzīve joprojām liels bardaks, no otras puses, jūtos salīdzinoši labi. Nu, neko, pīpēšana ir nobeigta, ēšana ir mainīta (un turpinu to uzlabot), nākamais ir attiecīgu piedevu uzņemšana, un, iespējams, ja manīšu kuci nākam pie manis ar pusnovilktām zeķubiksēm, vajadzēs meklēt arī kaut ko optimālu pret depresiju, lai gan jāmin, ka tā pēdējā laikā nav rādijusies (skumjas gan ir ciemojušās, bet tās ir ciešamākas, bieži), un labi vien ir. Protams, ir vēl jārisina diezgan daudz. Viena no problēmām ir atkarība no interneta.

Es gan neuzskatu, ka tā ir pārāk negatīva, bet tomēr, tā ir atkarība, līdz ar ko mana kognitīvā disonanse risinās par labu tam, ka vajadzētu iespert tai pa pakaļu. Taču, pie joda, to izdzēst ārā nozīmētu, ka man būtu jāsocializējas, ko es no vienas puses vēlos, no otras, nē. Protams, ir tie retie cilvēki ar kuriem es labprāt uzturu kontaktu, taču to skaits turpina sarukt. Tā, piemēram, šodien (nu labi, vakar, beidz piekasīties!) es sapratu, ka nevis puse, bet krietni vairāk no tiem cilvēkiem, kuru kompānijā pavadīju vasaru, ir zemē metami. Viens mērglis, pārējie naivi egoisti, tas tā, situācijas abstraktam summējumam, bet lai strebj savu problēmu paši, man ir savas un es nedz vēlos, nedz esmu spējīgs būt kādam tagad par auklīti - pietiek ar sevi un māti, par ko censties parūpēties (divi atkarīgie vienā dzīvoklī, no kuriem viens to atzīst un cenšās atbrīvoties, kamēr otrs, bļeģ, es varētu lamāties stundām, tādēļ labāk nesākšu).

Man joprojām lielā mērā nepatīk cilvēki, vismaz liela daļa. Un arī tie cilvēki, ar kuriem pavadīju diezgan daudz laika (salīdzinoši, protams, ja vajadzētu izveidot apļa diagrammu, ļoti liela daļa manas interakcijas būtu ar datoru, kas ir savā ziņā skumji, jo es bieži vien tam došu priekšroku) raisa šaubas par to, vai es vēlos ar tiem uzturēt kontaktu un vai tas īsti ir tā vērts.

Nē, man tomēr ir skumji. Tikko palika.

Iemesls ienīst cilvēkus #27

Sāksim ar video.

 

Es pat nezinu, kas ir vairāk pelnījis naidu, tie, kuri:

• cenšas apzināti izčakarēt citus peļņas dēļ (esmu drošs, ka video ietilpst šajā, nevis apakšējā, kategorijā)
• tic, ka viņu piedāvājums tiešām strādā, bet nav papūlējušies pat paskoloties un pārbaudīt patiesumu
• uzķeras uz šādām blēņām un iztērē savus līdzekļus absolūtai huiņai, kura to vien dara, kā kultivē veltas cerības.

Ja tu esi māņticīgs/a, palīdzi cilvēcei, izdari pašnāvību!

sapņu mistkaste.

Šķiet, ka nedēļa pagājusi, kopš iepriekšējo reizi lietoju ko psihoaktīvu, ja neskaita zaļo tēju, gan. Dīvainākais ir tas, ka šodien es sāku atcerēties fragmentus no manas dzīves kas uz diezgan ilgāku laiku bija pazuduši no atmiņas, lai gan pazuduši nav īstais vārds, jo es to īsti nevēlējos atcerēties.

name 1!

"Name 1 guy/girl you would go gay for!" Is a game for both genders, a good one for parties, and it may serve as an ice breaker, and if you're playing with homosexual people, you just swap the genders around and the word "gay" for "hetero".

First, you begin with either a guy or girl version and, regardless of the recipients gender, inquire.

Then, people of the same gender as in the inquiry name someone they admire so much they would be willing to get sexually involved with that person, whilst people with the opposite gender than the statement name someone they find so repugnant that they'd rather have sexual relations with members of their own sex than have anything sexual with the mentioned individual; reasons also have to be mentioned.

Next time you're at a party, give it a shot!

Ar galvu bruģa spraugās un pirkstiem debesīs.

Pārsteidzoši, īstenībā, cik grūti ir pierast būt skaidrā un nevērsties, mazākās nebēdas gadījumā, pie kaut kā reibinoša. Jo ilgāk noturās, jo vieglāk paliek, bet, godīgi sakot, dažreiz neesmu drošs, ka vēlos turpināt šādi, vai turpināt vispār.

Stulbais pavasaris.

bouts of it come back.

I hate this state. I can barely get myself to do anything at all, and before I do get myself to do something, it takes so much time and effort, and in the end, when the deed is done, it just feels worthless.

itsallabittoomuchformerightnowandicanbarelyhandleitbutthistimethereisnooptionofevadingthecurrentpredicament

Es varētu ievīstīties segā un slēpties no dzīves, kā bērni mēdz slēpties no tumsas, taču diemžēl, šoreiz tas nenostrādās, šoreiz man jākāpj ūdenī un jāļauj zivīm sev kost, līdz tās būs sātā. Varbūt tad varēšu uzpeldēt atkal. Nezinu vienīgi , vai es uzpeldēšu saviem spēkiem, vai tādēļ, ka straume mani nesīs.