It kā no vienas puses dzīve joprojām liels bardaks, no otras puses, jūtos salīdzinoši labi. Nu, neko, pīpēšana ir nobeigta, ēšana ir mainīta (un turpinu to uzlabot), nākamais ir attiecīgu piedevu uzņemšana, un, iespējams, ja manīšu kuci nākam pie manis ar pusnovilktām zeķubiksēm, vajadzēs meklēt arī kaut ko optimālu pret depresiju, lai gan jāmin, ka tā pēdējā laikā nav rādijusies (skumjas gan ir ciemojušās, bet tās ir ciešamākas, bieži), un labi vien ir. Protams, ir vēl jārisina diezgan daudz. Viena no problēmām ir atkarība no interneta.
Es gan neuzskatu, ka tā ir pārāk negatīva, bet tomēr, tā ir atkarība, līdz ar ko mana kognitīvā disonanse risinās par labu tam, ka vajadzētu iespert tai pa pakaļu. Taču, pie joda, to izdzēst ārā nozīmētu, ka man būtu jāsocializējas, ko es no vienas puses vēlos, no otras, nē. Protams, ir tie retie cilvēki ar kuriem es labprāt uzturu kontaktu, taču to skaits turpina sarukt. Tā, piemēram, šodien (nu labi, vakar, beidz piekasīties!) es sapratu, ka nevis puse, bet krietni vairāk no tiem cilvēkiem, kuru kompānijā pavadīju vasaru, ir zemē metami. Viens mērglis, pārējie naivi egoisti, tas tā, situācijas abstraktam summējumam, bet lai strebj savu problēmu paši, man ir savas un es nedz vēlos, nedz esmu spējīgs būt kādam tagad par auklīti - pietiek ar sevi un māti, par ko censties parūpēties (divi atkarīgie vienā dzīvoklī, no kuriem viens to atzīst un cenšās atbrīvoties, kamēr otrs, bļeģ, es varētu lamāties stundām, tādēļ labāk nesākšu).
Man joprojām lielā mērā nepatīk cilvēki, vismaz liela daļa. Un arī tie cilvēki, ar kuriem pavadīju diezgan daudz laika (salīdzinoši, protams, ja vajadzētu izveidot apļa diagrammu, ļoti liela daļa manas interakcijas būtu ar datoru, kas ir savā ziņā skumji, jo es bieži vien tam došu priekšroku) raisa šaubas par to, vai es vēlos ar tiem uzturēt kontaktu un vai tas īsti ir tā vērts.
Nē, man tomēr ir skumji. Tikko palika.
0 comments:
Post a Comment