Atzīšos, man nepatīk resni cilvēki (tukli arī) un man tie it īpaši nepatīk tad, kad gandrīz nospiež mani sabiedriskajā transportā, aizņemot tur vairāk vietas, nekā varētu, taču, esmu sācis skatīties uz resniem cilvēkiem līdzīgi, kā uz alkoholiķiem. No vienas puses ārkārtīgi neveselīgi indivīdi, no otras puses, apgalvot, ka paši vien vainīgi pie tā arī nevar. "Kā nevar, viņi taču ir slinki rīmas, kas nesporto!" jūs sacīsiet. Āber nevar. Es arī esmu slinks rīma, kas nesporto (aptuveni 80% sava dienas laika es pavadu uz savas pēcpuses), un, ja jums šķiet, ka es piederu pie ektomorfā somatotipa (cilvēki ar ļoti ātru vielmaiņu), tā nebūt nav, tieši pretēji, 9. klasē es biju diezgan apaļīgs kāmjvaidzis.
Paskatīsimies uz izsalkumu un to, kā tas strādā. Izsalkums ir dabīgs motivējošs stāvoklis, mehānisms, kas ir attīstījies, lai dzīvnieks uzņemtu nepieciešamās barības vielas. Izsalkumu regulē ķermeņa hormoni; grelins rada izsalkuma reakciju, kamēr leptins ziņo smadzenēm, ka cilvēks ir paēdis. Insulīns, hormons, kura loma ķermenī ir regulēt glikozes līmeni asinīs (taču, nevis dzenot glikozi muskuļos, kā tika agrāk domāts, to var paveikt bez insulīna) apturot glikoneoģenēzi (glikozes sintēzi no ne-ogļhidrātu avotiem) un pārvēršot lieko, neuzglabājamo glikozi taukos uzglabāšanai. Insulīns pie reizes arī bloķē lipolīzi, citiem vārdiem, augsti insulīna līmeņi neļauj ķermenī uzkrātajiem taukiem tikt pārvērstiem taukskābēs, lai tās nokļūtu asinīs, kā arī, insulīns neļauj ķermenim nonākt ketozes stāvoklī (ketoze ir metabolisks stāvoklis, kurā ķermenis enerģijas substrātu veidošanai izmanto nevis glikozi, bet gan taukus). Īsumā, insulīns parūpējas par to, ka tu uzkrāj taukus un nespēj tos izmantot enerģijai, līdz ar to nespējot notievēt. Protams, īstais vaininieks nav insulīns, tas tikai vēlējās parūpēties par to, ka tu nenoindējies no pārliekiem glikozes līmeņiem asinīs.
Kas ir vainojams pie tavas aptaukošanās, kuru ir izraisījuši hroniski paaugstināti insulīna līmeņi? Ogļhidrāti. "Kā, ogļhidrāti, tā pati lieta, kuru, kā man mācija pamatskolā, vajag uzņemt uzturā visvairāk no graudaugiem ir vainojama pie tā, ka cilvēkiem attīstās lieta, ko sauc par metabolisko sindromu?!" Jā.
Kad cilvēks uzņem uzturā ogļhidrātus, it īpaši darot to bez taukiem un ar mazu daudzumu šķiedrvielu, ogļhidrāti tiek ļoti ātri sašķelti ķermenī. Šī ātrā sašķelšana izraisa strauju paaugstināšanos asins glikozes līmeņos, un, voila, uz skatuves nāk glābējs - insulīns! Darot to bieži, cilvēkam var attīstīties diabēts, jo aizkuņģa dziedzeris ļoti vienkārši netiek līdzi uzņemtajam ogļhidrātu daudzumam. Summējot, jebkurš ēdiens ar augstu insulinēmisko indeksu ir bīstams. Kas ir šie ēdieni? Pilnīgi visi graudi un graudu produkti (graudu milti, makaroni, pankūkas), cukuri (īpaši rafinētie), kartupeļi, kukurūza un zirņi un jebkas ar HFCS (high fructose corn syrup), kas sevī ietver lielāko daļu limonāžu.
Ēdot šīs lietas ikdienā, cilvēkam arvien lielāka uzņemto kaloriju daļa tiek noglabāta taukos, līdz ar to, tā nav pieejama enerģijas vajadzībām. Piemēram, tev vajag 2000Kcal dienā, lai normāli funkcionētu. Uzņemot šīs kalorijas ar ogļhidrātiem, daļa (pieņemsim, ka 1/4) tiek noglabāta ķermenī. Ja tu uzņem 2000Kcal ar ēdienu un 500 tiek noglabātas, tev ir pieejamas tikai 1500 Kcal, līdz ar to, rodas izsalkuma sajūta, tai skaitā tādēļ, ka insulīns bloķē leptīna iedarbību smadzenēs, ko tu dari? Uzņem vēl kalorijas! Šādi, pamazām, tiek uzkrāts diezgan pamatīgs lieko tauku slānis, kuru pēcāk nomest (īpaši uz diētas, kurā ir daudz ogļhidrātu) ir ārkārtīgi grūti.
Protams, varam teikt, ka resnīšiem vajadzētu tik vien, kā nociesties un izciest bada sajūtu un uzņemt arvien mazāk kaloriju, bet tas būtu neprāts. Pirmkārt, dienas laikā ir obligāti jāuzņem adekvāts proteīnu daudzums, citādāk ķermenis sāk ārdīt nost muskuļus (tai skaitā sirdi), lai parūpētos par savām vajadzībām. Otrkārt, cilvēkam nav "dzelzs griba", stāties pretī konstantam hormonu signālam ir ļoti grūti. Ticu, ka jebkurš, kas ir jebkad cīnijies ar atkarību, piekritīs, ka tā nebija gluži pastaiga parkā, taču, ja šo pat var nosaukt par atkarību, tad tā ir diezgan īpatnēja.
Ko darīt? Samērā vienkārši un vienlaicīgi ne tik ļoti. Mans ieteikums būtu ikvienam stāties uz ketogēnās diētas (kas nozīmē, ka uzturā tiek uzņemts zem 50g ogļhidrātu dienā un lielāko daļu enerģijas vajadzību apmierina tauki, kuri, starp citu, ir daudzreiz izdevīgāks enerģijas avots, jo tie ir blīvāki enerģijas ziņā), pie tam, tas attiecas ne tikai uz resnīšiem, bet uz jebkuru cilvēku, kurš labprāt samazinātu savus riskus saslimt ar kardiovaskulārajām slimībām, Alcheimera slimību, vēzi un 2. tipa diabētu, kā arī nealkoholisko aknu cirozi, u.c. uzlabojumiem.
Protams, pāriešana no pārsvarā ogļhidrātiem uz pārsvarā taukiem uzturā nav pārāk vienkārša, pirmās pāris dienas, pirms ķermenis sāk šķelt taukus un izmantot glikoneoģenēzi ķermeņa glikozes vajadzībām, var būt ne īpaši patīkami, kā arī, atradināties no cukura un cieti saturošiem produktiem nav īpaši viegli (tiem cilvēkiem, kas mēdz ēst tad, kad nejūtas izsalkuši, proti, garastāvokļa regulēšanai, cik daudzi mēdz apēst, piemēram, olu vai kotleti, nevis čipsus, bulciņas un kūciņas, saldējumus un saldumus? Es teiktu, ka maz, un tas ir saistīts ar to, ka ogļhidrāti izraisa serotonīna izdali smadzenēs; īsumā, ogļhidrāti, īpaši tie, kuri ļoti ātri tiek sašķelti, proti, cukuri un cietes bez šķiedrvielām un taukiem, izraisa pavisam reālu atkarību) un stāšanās uz ketogēnās diētas nozīmē, ka daudz vairāk laika jāpavada gatavojot, līdz ar to jāmācās gatavot (nē, "uzvārīt makaronus un uzcept olas" nav gatavošana; prasmīga ēdienu porciju izveidošana, ingredientu apstrādāšana un garšvielu izvēle [garšvielu, nevis garšvielu maisījumu] ir gatavošana), kas prasa laiku. Taču kas ir svarīgāks, laiks, kuru jūs "izniekojat", lai pagatavotu veselīgu maltīti, vai laiks, kuru jūs tam neizmantojat un pēcāk pērkat sev medikamentus un dārgas procedūras, lai mēģinātu sevi saārstēt?
Īsumā, rešņiem:
1) Sameklējiet visu informāciju par ketogēno diētu, kādu vien varat dabūt, tas pats attiecas par to, cik svara vēlams nomest mēnesī u.t.t. Pasaku priekšā, ārstiem jautājot, esiet gatavi dzirdēt, ka ķermenis un smadzenes spēj izmantot tikai glikozi kā substrātus (pat ja tā būtu, un tā nav, glikozes vajadzības var nodrošināt ar glikoneoģenēzi, kā jau minēju)
2) Ja tiešām vēlēsieties sportot, tad ieteiktu nenodarboties ar ilglaicīgiem aerobiskiem sporta veidiem (maratoni ir galīgs nē)
3) Lai nodedzinātu ķermenī esošos taukus, uzņemiet gana olbaltumvielu (sarēķiniet, cik jums vajag olbaltumvielu vēlamajai ķermeņa masai atbilstoši augumam) un uzņemiet uzturā taukus, taču radiet vismaz nelielu eneŗgijas deficītu, lai ķermenis noārdītu noguldītos taukus.
0 comments:
Post a Comment