Kādēļ es atļāvos.

Sveicināti. Mani dēvē par Antonu Kuģīti un man šķita, ka daudziem no jums interesē, kādēļ es nesen biju kā katalizators palielas ažiotāžas izraisīšanā. Protams, saprotu, ka cilvēkiem, kuri bija tuvās attiecībās ar aizgājušajiem, šis notikums bija traģēdija, bet, cik daudzi no tiem, kas pēdējā laikā ir centušies mani sameklēt, tiešām personīgi pazina tos mirušos?

Lieta ir tāda, ka ik dienu mirst aptuveni 150 tūkstoši cilvēku, nemaz neskaitot pārējo sugu dzīvniekus. Vidusmēra iedzīvotāji par šiem atgadījumiem liekas zinis tikai tad, ja skatās attiecīgus raidījumus (vēlētos piebilst, ka no TV esmu izšķīries nu jau aptuveni trīs gadus, varbūt vairāk) un, pat tad, bieži vien tikai tad, ja tā ir bijusi īpaši brutāla slepkavība, ir nomirusi kāda slavenība vai miruši vairāki cilvēki vienlaikus.

Atšķirībā no citiem, es neņemu vērā katru aizgājušo, jo tad man nāktos to darīt katru dienu, un, visdrīzāk, mani ietekmētu tikai tuvu vai ļoti manis iecienītu cilvēku nāve, bet, pat tad, mazāk, nekā lielāko daļu cilvēku, ko esmu sapratis. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Nāve ir dabisks un pat nepieciešams process eksistencei, un tā ir lieta, kas, manuprāt, ir jāpieņem un ar to jāsadzīvo. Bēres manā skatījumā nav nekas vairāk kā rituāls, kurā tie, kas piedalās, žēlo sevi un cenšas aprimt ar domu, ka aizgājušais vairs neeksistē un vienīgais, kas ir palicis pāri, ir objekts – mirstīgās atliekas.

Par spīti tam, ka mani vecāki un skolasbiedri, vismaz vairākums, ir allaž bijuši sporta, un īpaši hokeja cienītāji, man sports ir diezgan mazsvarīgs, īpaši hokejs. Es negūstu baudu vai izpriecu, skatoties kā laukumā, kurā ir 11 (ieskaitot tiesnesi) cilvēki, no kuriem 2 apsargā noteiktus teritorijas lauciņus un pārējie 8 dzenājas pēc saplacināta, cilindriska objekta, cenšoties panākt to, ka tas nonāk noteiktā teritorijas daļā. Es no tā neko negūstu un nekad neesmu guvis. Manuprāt, pētniecība un zinātne ir daudz lielākas vērtības, nekā sports jebkad būs. Ko pēdējo 500 gadu laikā sports ir izdarījis cilvēces labā globālā līmenī (vienīgais vērtīgais, kas man nāk prātā, ir ekonomikas stimulācija) un salīdziniet to, ko pēdējo 500 gadu laikā ir paveikusi pētniecība un zinātne. Šeit nav runa tikai par datoru, no kura tu šo lasi, taču tas ir labs piemērs.

Protams, cits iemesls ir tāds, ka man apnīk šī nebeidzamā čīkstēšana ik reizi, kad nomirst kāda slavenība. Jūs izturaties tā, it kā pēc kāda laika perioda šī persona netiktu aizvietota un jūs būsiet pavisam aizmirsuši par aizgājēju. Jūsu čīkstēšana neko nepanāk. Tā neatgriezīs mirušo pie dzīves un savu līdzjūtību jūs varat paust piedaloties aizvadīšanas pasākumos vai izsakot to aizgājēja ģimenei, lai gan es šaubos, ka tā īpaši kaut ko darīs, lai mazinātu to cilvēku sēras. Man ir pieriebies, ka ik reizi, kad nomirst kāds, kurš Latvijā ir kaut cik pazīstams, jūs piesārņojat visur, kur iespējams, ar savu viltus līdzjūtību. Par tiem, kas rakstīja par sakritībām un tiem, kas ievietoja rakstus, lai liktos labāki un būtu pieņemamāki citiem, kā arī ļoti vienkārši gūtu popularitāti, es vispār paklusēšu, jo, ja, jūsuprāt, tādu cilvēku vārdi attiecīgajos gadījumos jāņem vērā, es jūs aicinu pārtraukt šo lasīt un paskriet zem tuvākā buldozera. Protams, jūs varat arī attīstīties, bet daudziem, šķiet, ir pārliecība, ka tie ir attīstības kalngals un, ja atrodas kāds, kurš viņiem nepiekrīt, tad tas ir piemērojams šausmīgākajiem izdzimteņiem uz pasaules.

Man, tomēr, rodas jautājums. Ar ko tie cilvēki, kuri izteicās par mani, maigi sakot, ne visai rožaini un īpaši tie, kuri man draudēja (un arī visā nopietnībā gribēja) nodarīt reālu fizisku kaitējumu, ir labāki par mani, ja ne sliktāki? 2 teikumi, un jūs tapāt par reptīļveidīgiem zvēriem, gataviem saplosīt to, kas jūs aizskāris. Ja jūs spēj aizskart tas, ko pateica kāds, kuru jūs nekad neesat pazinuši, satikuši un lielākajai daļai šāda iespēja nekad arī netiks dota, tad man jājautā, vai tā nav emocionālas vājības pazīme?

Būtībā, mani primārie mērķi bija ieriebt tiem nemitīgajiem čīkstētājiem, kā arī izteikt savu viedokli, jo, kaut neesmu vienīgais, kurš atļāvās teikt, ka tam ir vienalga, esmu pilnīgi drošs, ka bija daudzi, kuri domāja līdzīgi, bet baidījās atklāties. Man nav absolūti neviena iemesla neteikt, ko es domāju, lai cik tas kādu arī neaizskartu, un neieklausīties tajos, kuri cenšas mani aizvērt. Tikai tādēļ, ka tu uzskati, ka ir lietas, kuras ir svētas un, par kurām nevar runāt vai nevar runāt sliktu, nenozīmē, ka tā patiešām ir. Man nav nekā slikta. Un man ir jājautā, gan, sakarā ar manis teikto. Kopš kura laika masturbācija ir kas peļams? Zoofīlija, protams, šķist aizkaroša daudziem, bet arī tas man neliekas nekas tik traks, vismaz, ne tik ļoti, lai uz to reaģētu šādi.

Jāmin arī, ka, nerēķinājos ar tādu reakciju, kāda bija, vēl jo vairāk ar to, ka būs cilvēki, kuri tiešām ir tik muļķīgi, ka pieļāva domu, ka, ja mani piekaus, tas mani atturēs no tā, ko es domāšu vai pat no tā, ka es to izteikšu. Bija lietas, kuras es saņēmu, ar tām nemaz nerēķinoties, no šīs pieredzes. Protams, bīstamības izjūta, kas, manuprāt, ir svarīga dzīves sastāvdaļa, bija, bet es neteiktu, ka tā būtu gluži negatīva. Es pierādīju, kārtējo reizi, to, cik lieli liekuļi un zvēri cilvēki ir. Es sapratu, kuriem no man pazīstamajiem cilvēkiem es varu patiešām uzticēties un kuri mani pieņems par to, kāds es esmu (lai gan būs daudz vairāk tādu, kas atstums, bet tie tikai pierāda, ka tie nav manas uzmanības vērti). Pierādījās arī tas, cik ļoti cilvēki ir savu emociju varā, nevis otrādi. Jūsu dusmas bija viegli izraisīt, un, ja jūsos ir tik viegli izraisīt tik spēcīgas emocionālas reakcijas, tas tikai pierāda, ka ar cilvēkiem, kuri nesaprot notiekošo, ir ļoti viegli manipulēt, ja prot. Es esmu tikai iesācējs savās gaitās, taču jau esmu guvis samērā nozīmīgas mācības.

Vēl obligāti jāmin, ka gan burti, gan vārdi, pēc būtības nav nekas vairāk kā simboli, kuri tiek pielietoti noteiktu domu apzīmēšanai. Nereti nepietiek ar vienu vārdu, talkā nāk teikums. Taču tas tomēr nav nekas vairāk kā simbolu kopums. Jūs reāli ļaujiet simboliem valdīt pār savām emocijām, pie tam, manuprāt, pat pārāk lielā mērā. Ja kāds no jums joprojām netic, ka cilvēki ir ļoti viegli ietekmējami ar simboliem, sarūpējiet sev uz kreisās rokas zempleca daļas uzšuvi, kura bija samērā populāra nacistiskās Vācijas laikos, – sarkanu uzšuvi ar baltu apli un svastiku tās vidū - un aizejiet ar to uz kādu no Holokausta upuru piemiņas pasākumiem vai uzvaras svētkiem, vai pat pie kādas no tik ļoti jaukajām omītēm, un paskatieties uz to, kā reaģēs klātesošie. Jā jūs ļaujat simboliem valdīt pār sevi, jūs ļaujat tiem, kas prot pielietot simbolus, arī valdīt pār sevi. Varbūt pēdējais laiks kļūt autonomiem?

Ā, kas attiecas uz tiem, kas pilnā rīklē (vai, precīzāk, ar ieslēgtu Caps Lock) bļāva, ka tā ir personas goda un cieņas aizskaršana, un pēcāk sniedza tieši to pašu man, jūs esat pamatīgi liekuļi, un jums derētu to saprast. Uz beigām es minēšu arī tādu faktu, ar kuru, šķiet, daudzi nav pazīstami, ka korelācija (varbūtiska sakarība starp notikumiem) neimplicē cēloņsakarību. Sniegšu piemēru. Ir tāds fiktīvs personāžs kā Beatrice the chicken. Tikai tādēļ, ka es būtu pateicis vienā ierakstā, ka vistas ir tizlas, un nākamajā, ka Beatrise arī, nenozīmē, ka es būtu obligāti runājis par vistu Beatrisi. Es gan nezinu, kādēļ daudziem ir grūti to saprast, varbūt jūs pārāk ilgi pieķeraties vienai un tai pašai domai, par spīti tam, ka tā, kā maza, nolaupīta meitene, visiem spēkiem cenšas izlauzties no jūsu tvēriena. Nobeigt es vēlētos ar jautājumu, uz kuru man būtu ļoti interesanti dzirdēt atbildi.

No kurienes jūs izsecinājāt, ka es biju runājis tieši par Kārli Skrastiņu, hokejistu, kurš bija miris lidmašīnas avārijā?

Draugiem.lv vien ir 15 lapas, kuras izsniedz, meklējot vārdu Skrastiņš, nemaz nerunājot par to, ka šis vārds varēja būt iesauka vienam no maniem draugiem vai paziņām, vai pat fiktīva tēla vārds. Pārāk šauri domājat, mīļie mani. Pēdējais laiks saredzēt savas nepilnības un ķerties pie rīkiem, kas palīdzētu tās mazināt.