Pirmais ieraksts latviski.

Es ilgu laiku nebiju jutis asmens silto pieskārienu. Tas glāsta, kā neviens cits. Tas nekad neatsaka. Viss, ko tas prasa pretī, ir laisties dziļāk.
Dažreiz, nav neviena, kurš saprastu. Diemžēl, dažreiz tas ir vienmēr. Vārdi, atsevišķos gadījumos, nespēj paust attiecīgo domu, šis varētu būt viens no tiem.
Es šo rakstu ne gluži Tev, drīzāk sev, taču nolemju to uzkraut Tev, kaut arī zinu, ka Tev ir lielā mērā vienalga. Tas nekas, es saprotu. Taču, kaut kas nav kārtībā. Vienkārši nav. Es nepatīku sev, pat ienīstu, varētu teikt. Varbūt tādēļ, ka esmu cilvēks, varbūt tādēļ, ka es neesmu apmierināts, nezinu, taču, vai tam ir kaut mazākā nozīme? Mana nozīme zūd brīdī, kad mans pulss nokrīt līdz nullei, elpošana tiek apstādināta un pēdējās dzīves pazīmes pamet ķermeni. Tajā brīdī, viss, kas no manis ir palicis, ir šī tukšā čaula - ķermenis. Ķermenis, kurš vairs nekad nekustēsies, nejutīs, nemurgos, necietīs. Ķermenis, tik vien, ne vairāk, ne mazāk. Protams, tieši tāpat būs ar Tevi, tas ir neizbēgami. Mēs visi trūdēsim, kļūsim par augsni, pāri kurai soļus spers laimīgie un ne tik laimīgie. Un nekam tā īsti nav nozīmes. Ne tam, ko Tu esi domājis, teicis, rakstījis, zīmējis, attēlojis, darījis, nekam. Pat tam, ka tas ir nozīmīgs citiem Tev līdzīgajiem dzīvniekiem, nav nozīmes. Tie, gluži kā Tu, mirs, trūdēs. Dzīve liekas tik sekla, ka dažbrīd rodas vēlme no tās šķirties, taču, citos brīžos, esmu tik truls, ka spēju izbaudīt to, kā ir klāta krāsa uz ēdnīcas sienas. Dzīve ir kuce, ar kuru mani izprecināja, man neprasot, vai to vēlos. Manai mātei vajadzēja veikt abortu.