Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka samērā viegli varu iztēloties dzīvojam savu dzīvi kā no heroīna atkarīgs narkomāns (ne ilgi, protams, jāmirst taču kaut kad ir) un man tas nelikās nedz sliktāk, nedz nožēlojamāk par to, kā dzīvoju pašlaik. Kādēļ? Jo nu, hei, kas ir labāk, baudījums ar elli starplaikos, vai konstants nekas?
Kaut kas ir jāmaina, par to esmu drošs, taču, kur lai pieķeras, ej nu sazin. Pēdējās nedēļas atkal ik pa laikam (brīžos, kad cenšos aizmigt un nenotrulinos, spēlējot tās pašas videospēles, kuras esmu izgājis nu jau vairāk par 5 reizēm katru) paviesojos pagātnē, saprotu, ka man tur īsti nepatīk, atgriežos tagadnē, saprotu, ka arī īsti nepatīk.
Tik ļoti vienkārši nonarkoties līdz nāvei.
īsumā: man ir samērā skumji.
