#

My eyes drown in the sorrowful sleep.
Patterns inescapable devour my entity.
Needlessly, poke at my gums and see if you can get in.
Beneath nothing worth of a wasteful time spent.
Unless you're into decaying matter of organic unimportance.

Rukši.

Pārējie guļ. Es īsti nevēlos, gan, pagaidām. Tupu, Birma tepat blakus, ik pa laikam paspaidu.

Kad acis iztek, vajag saliet atpakaļ un sasaldēt.

Just a note.

Did meth yesterday, mild dose. Me gusta. Might get some for the gig.

Also, those that do not yet know, the next Synesthesia (6th) is on 1st of October, needless to say, I will be there.

Kādēļ es atļāvos.

Sveicināti. Mani dēvē par Antonu Kuģīti un man šķita, ka daudziem no jums interesē, kādēļ es nesen biju kā katalizators palielas ažiotāžas izraisīšanā. Protams, saprotu, ka cilvēkiem, kuri bija tuvās attiecībās ar aizgājušajiem, šis notikums bija traģēdija, bet, cik daudzi no tiem, kas pēdējā laikā ir centušies mani sameklēt, tiešām personīgi pazina tos mirušos?

Lieta ir tāda, ka ik dienu mirst aptuveni 150 tūkstoši cilvēku, nemaz neskaitot pārējo sugu dzīvniekus. Vidusmēra iedzīvotāji par šiem atgadījumiem liekas zinis tikai tad, ja skatās attiecīgus raidījumus (vēlētos piebilst, ka no TV esmu izšķīries nu jau aptuveni trīs gadus, varbūt vairāk) un, pat tad, bieži vien tikai tad, ja tā ir bijusi īpaši brutāla slepkavība, ir nomirusi kāda slavenība vai miruši vairāki cilvēki vienlaikus.

Atšķirībā no citiem, es neņemu vērā katru aizgājušo, jo tad man nāktos to darīt katru dienu, un, visdrīzāk, mani ietekmētu tikai tuvu vai ļoti manis iecienītu cilvēku nāve, bet, pat tad, mazāk, nekā lielāko daļu cilvēku, ko esmu sapratis. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Nāve ir dabisks un pat nepieciešams process eksistencei, un tā ir lieta, kas, manuprāt, ir jāpieņem un ar to jāsadzīvo. Bēres manā skatījumā nav nekas vairāk kā rituāls, kurā tie, kas piedalās, žēlo sevi un cenšas aprimt ar domu, ka aizgājušais vairs neeksistē un vienīgais, kas ir palicis pāri, ir objekts – mirstīgās atliekas.

Par spīti tam, ka mani vecāki un skolasbiedri, vismaz vairākums, ir allaž bijuši sporta, un īpaši hokeja cienītāji, man sports ir diezgan mazsvarīgs, īpaši hokejs. Es negūstu baudu vai izpriecu, skatoties kā laukumā, kurā ir 11 (ieskaitot tiesnesi) cilvēki, no kuriem 2 apsargā noteiktus teritorijas lauciņus un pārējie 8 dzenājas pēc saplacināta, cilindriska objekta, cenšoties panākt to, ka tas nonāk noteiktā teritorijas daļā. Es no tā neko negūstu un nekad neesmu guvis. Manuprāt, pētniecība un zinātne ir daudz lielākas vērtības, nekā sports jebkad būs. Ko pēdējo 500 gadu laikā sports ir izdarījis cilvēces labā globālā līmenī (vienīgais vērtīgais, kas man nāk prātā, ir ekonomikas stimulācija) un salīdziniet to, ko pēdējo 500 gadu laikā ir paveikusi pētniecība un zinātne. Šeit nav runa tikai par datoru, no kura tu šo lasi, taču tas ir labs piemērs.

Protams, cits iemesls ir tāds, ka man apnīk šī nebeidzamā čīkstēšana ik reizi, kad nomirst kāda slavenība. Jūs izturaties tā, it kā pēc kāda laika perioda šī persona netiktu aizvietota un jūs būsiet pavisam aizmirsuši par aizgājēju. Jūsu čīkstēšana neko nepanāk. Tā neatgriezīs mirušo pie dzīves un savu līdzjūtību jūs varat paust piedaloties aizvadīšanas pasākumos vai izsakot to aizgājēja ģimenei, lai gan es šaubos, ka tā īpaši kaut ko darīs, lai mazinātu to cilvēku sēras. Man ir pieriebies, ka ik reizi, kad nomirst kāds, kurš Latvijā ir kaut cik pazīstams, jūs piesārņojat visur, kur iespējams, ar savu viltus līdzjūtību. Par tiem, kas rakstīja par sakritībām un tiem, kas ievietoja rakstus, lai liktos labāki un būtu pieņemamāki citiem, kā arī ļoti vienkārši gūtu popularitāti, es vispār paklusēšu, jo, ja, jūsuprāt, tādu cilvēku vārdi attiecīgajos gadījumos jāņem vērā, es jūs aicinu pārtraukt šo lasīt un paskriet zem tuvākā buldozera. Protams, jūs varat arī attīstīties, bet daudziem, šķiet, ir pārliecība, ka tie ir attīstības kalngals un, ja atrodas kāds, kurš viņiem nepiekrīt, tad tas ir piemērojams šausmīgākajiem izdzimteņiem uz pasaules.

Man, tomēr, rodas jautājums. Ar ko tie cilvēki, kuri izteicās par mani, maigi sakot, ne visai rožaini un īpaši tie, kuri man draudēja (un arī visā nopietnībā gribēja) nodarīt reālu fizisku kaitējumu, ir labāki par mani, ja ne sliktāki? 2 teikumi, un jūs tapāt par reptīļveidīgiem zvēriem, gataviem saplosīt to, kas jūs aizskāris. Ja jūs spēj aizskart tas, ko pateica kāds, kuru jūs nekad neesat pazinuši, satikuši un lielākajai daļai šāda iespēja nekad arī netiks dota, tad man jājautā, vai tā nav emocionālas vājības pazīme?

Būtībā, mani primārie mērķi bija ieriebt tiem nemitīgajiem čīkstētājiem, kā arī izteikt savu viedokli, jo, kaut neesmu vienīgais, kurš atļāvās teikt, ka tam ir vienalga, esmu pilnīgi drošs, ka bija daudzi, kuri domāja līdzīgi, bet baidījās atklāties. Man nav absolūti neviena iemesla neteikt, ko es domāju, lai cik tas kādu arī neaizskartu, un neieklausīties tajos, kuri cenšas mani aizvērt. Tikai tādēļ, ka tu uzskati, ka ir lietas, kuras ir svētas un, par kurām nevar runāt vai nevar runāt sliktu, nenozīmē, ka tā patiešām ir. Man nav nekā slikta. Un man ir jājautā, gan, sakarā ar manis teikto. Kopš kura laika masturbācija ir kas peļams? Zoofīlija, protams, šķist aizkaroša daudziem, bet arī tas man neliekas nekas tik traks, vismaz, ne tik ļoti, lai uz to reaģētu šādi.

Jāmin arī, ka, nerēķinājos ar tādu reakciju, kāda bija, vēl jo vairāk ar to, ka būs cilvēki, kuri tiešām ir tik muļķīgi, ka pieļāva domu, ka, ja mani piekaus, tas mani atturēs no tā, ko es domāšu vai pat no tā, ka es to izteikšu. Bija lietas, kuras es saņēmu, ar tām nemaz nerēķinoties, no šīs pieredzes. Protams, bīstamības izjūta, kas, manuprāt, ir svarīga dzīves sastāvdaļa, bija, bet es neteiktu, ka tā būtu gluži negatīva. Es pierādīju, kārtējo reizi, to, cik lieli liekuļi un zvēri cilvēki ir. Es sapratu, kuriem no man pazīstamajiem cilvēkiem es varu patiešām uzticēties un kuri mani pieņems par to, kāds es esmu (lai gan būs daudz vairāk tādu, kas atstums, bet tie tikai pierāda, ka tie nav manas uzmanības vērti). Pierādījās arī tas, cik ļoti cilvēki ir savu emociju varā, nevis otrādi. Jūsu dusmas bija viegli izraisīt, un, ja jūsos ir tik viegli izraisīt tik spēcīgas emocionālas reakcijas, tas tikai pierāda, ka ar cilvēkiem, kuri nesaprot notiekošo, ir ļoti viegli manipulēt, ja prot. Es esmu tikai iesācējs savās gaitās, taču jau esmu guvis samērā nozīmīgas mācības.

Vēl obligāti jāmin, ka gan burti, gan vārdi, pēc būtības nav nekas vairāk kā simboli, kuri tiek pielietoti noteiktu domu apzīmēšanai. Nereti nepietiek ar vienu vārdu, talkā nāk teikums. Taču tas tomēr nav nekas vairāk kā simbolu kopums. Jūs reāli ļaujiet simboliem valdīt pār savām emocijām, pie tam, manuprāt, pat pārāk lielā mērā. Ja kāds no jums joprojām netic, ka cilvēki ir ļoti viegli ietekmējami ar simboliem, sarūpējiet sev uz kreisās rokas zempleca daļas uzšuvi, kura bija samērā populāra nacistiskās Vācijas laikos, – sarkanu uzšuvi ar baltu apli un svastiku tās vidū - un aizejiet ar to uz kādu no Holokausta upuru piemiņas pasākumiem vai uzvaras svētkiem, vai pat pie kādas no tik ļoti jaukajām omītēm, un paskatieties uz to, kā reaģēs klātesošie. Jā jūs ļaujat simboliem valdīt pār sevi, jūs ļaujat tiem, kas prot pielietot simbolus, arī valdīt pār sevi. Varbūt pēdējais laiks kļūt autonomiem?

Ā, kas attiecas uz tiem, kas pilnā rīklē (vai, precīzāk, ar ieslēgtu Caps Lock) bļāva, ka tā ir personas goda un cieņas aizskaršana, un pēcāk sniedza tieši to pašu man, jūs esat pamatīgi liekuļi, un jums derētu to saprast. Uz beigām es minēšu arī tādu faktu, ar kuru, šķiet, daudzi nav pazīstami, ka korelācija (varbūtiska sakarība starp notikumiem) neimplicē cēloņsakarību. Sniegšu piemēru. Ir tāds fiktīvs personāžs kā Beatrice the chicken. Tikai tādēļ, ka es būtu pateicis vienā ierakstā, ka vistas ir tizlas, un nākamajā, ka Beatrise arī, nenozīmē, ka es būtu obligāti runājis par vistu Beatrisi. Es gan nezinu, kādēļ daudziem ir grūti to saprast, varbūt jūs pārāk ilgi pieķeraties vienai un tai pašai domai, par spīti tam, ka tā, kā maza, nolaupīta meitene, visiem spēkiem cenšas izlauzties no jūsu tvēriena. Nobeigt es vēlētos ar jautājumu, uz kuru man būtu ļoti interesanti dzirdēt atbildi.

No kurienes jūs izsecinājāt, ka es biju runājis tieši par Kārli Skrastiņu, hokejistu, kurš bija miris lidmašīnas avārijā?

Draugiem.lv vien ir 15 lapas, kuras izsniedz, meklējot vārdu Skrastiņš, nemaz nerunājot par to, ka šis vārds varēja būt iesauka vienam no maniem draugiem vai paziņām, vai pat fiktīva tēla vārds. Pārāk šauri domājat, mīļie mani. Pēdējais laiks saredzēt savas nepilnības un ķerties pie rīkiem, kas palīdzētu tās mazināt.

Step through.

Before you begin, understand that there is absolutely no way back to what was. As you take another step, your previous ones are just footprints, faint evidence of you being there and nothing more than that. You cannot return by them, because that would mean stepping into all that you have prior to this, and, luckily, prints cannot pride themselves on longevity.

Since you’ve come so far, I have to warn you, you have to go much, much farther. Beyond anywhere I, or anyone for that matter, could ever take you. And you will do it alone. There will be noone to ever really support you on your journey and you will be accused of being a madman, a being that stepped off the ”right” road. That is okay, really, because, before any road was ever to appear, there was someone to walk it through, making the way. An explorer walks somewhere no one has ever walked, making space for the less daring ones. In a while, it shifts into a trail, eventually, a road. I believe you understand this, if you don’t, stop reading and try it!

So, where on, then? No! I am not going to lead you, you are. You will go the way no one has ever walked and not look back. Ever. Cast away everything that keeps you back, you will have much more to obtain, but free space is needed. Nothing must own you, so that you can own what you find on the journey.

The clouding sense of smoke in your nose, the bitter rabbit of coffee running down your throat-hole, they were all here, giving you a warning sense that you have to do something. Pay more attention! Any idea how many things are happening right this instant? Thought so. Liberation hurts at first, but the devils were never ”out there”, no.

Exactly.

Wonder will only help a little, but let out the monster to play. Don’t be petrified by it, it can do no more harm than you’ve already done. And all this right when you thought that an entity is nothing more than just a sum of its parts. Wrong. There is more than meets. Infinitely.

As you take your second step, you are more assured, you know that nothing has happened yet, however, you may find yourself trying to quit this deviousness, don’t. Just as dumb it is to turn back, in most cases, when you’ve walked two-thirds of a path to your haven, as dumb it is ever turning back from this journey, but who am I to claim that, after all, right now, you’re only briefly under my guidance. When we’re done with the setup, well, you already know.

Ever find, when rushing somewhere and then becoming static, that movement is still constant? That you keep moving, but aren’t sure where? Just like the flow of a river may take you to a waterfall, not going anywhere can take you to crash of much greater magnitude than that. Sometimes, that is the greatest outcome, especially if it makes you rip your senses open, sometimes it may take you on an unwelcome visit to someone you’re scared of seeing. Yet.

I believe you would like to know who or what has been keeping you back all this time, scared you of the venture onwards, stopped you from plucking that beautiful flower you saw in a garden you believed belonged to someone, talked you out of landing your skin on a certain surface or even setting everything on fire. Look in the mirror. Exactly that has kept you away all along. Don’t beat yourself about it, it’s a widespread case and we might just give you a prescription against it. Just fill out this form, take it down to the bureau of the System, make Authorities approve of it and it can be all taken care of. But who are these Authorities anyway? Yes.

You have only been fooled and taken astray, because that is what felt safe, others were doing it, after all, so why wouldn’t you? I’ll tell you why. Maybe later. Okay, okay, you got it. Because whoever said life is supposed to be or feel safe ought to take its head out of its ass and look around. World was never a safe place, nor it is supposed to be. Without a little bit of danger, what excitement can you possibly get from the callous ongoing wind of existence blowing through the cracks of your entity?

Really thought you are your body? Skin that you’ve bruised so many times and abused for so long, liver that you’ve enslaved and made detoxify the things you ingest, heart that you’ve made run for as long as it takes, lungs that you’ve subjected to the rape of smoke and fresh air, eyes you’ve exposed to your wretched tears, lips that you’ve landed on the crunch of bread in the morning. You think it wouldn’t be ”you” anymore if any of them left? Try all of them. Don’t get confused, I’m not talking about a soul or any horseshit ”spiritual” essence here, I’m just saying that, although you consist of them, it doesn’t mean that it is all that there is. Try harder!

Every single day (that is what our fractions of time – all brushed up and ordered, by someone else, are called) same thing, over, and over, and over again, until the carousel just makes you want to throw up all over the sky and wash yourself in wastes of existence. Hop off! Ride on one foot, smash your head against the passers-by, just do something you haven’t!

Take my hand! My dry skin, that of an old man, may make you feel slightly uncomfortable, but inside, you know that it is one you can trust. When your senses fail you, there still might be salvation. Let me be yours. It will hurt, it will burn, tear you down and break into pieces, disgrace your corpse and leave it to rot, but that is good. Why? Because rot and ash leaves good ground where flowers can blossom and tees can root in. The way to eternity is just around the corner, my dear. Oh, you never knew there was one? That’s okay, let uncle Nobody show you the way. You will be abandoned by everybody, but you will always have Nobody around. Always.

Foreverness may taste like a misplaced steak in the vegetarian salad you ordered, but without devouring something else, especially alive, you will have no substance to strengthen you. I know that eventually you will slay me, in order to absorb and assimilate with self, and that is exactly what I want you to do. One cannot go on for long without eating up being. And eating up someone is far better than eating up their wastes. That is exactly the reason why reading this isn’t enough, one has to go through with it all the way, hit the brick wall of a dead end and tear it down, even if just to see there is nothing behind it.

However, that is already an action done, demanding more to be. You can’t muster up the guts to just leave nothing be, I know, you need to fill it up. Same reason why you have been looking for someone to accompany all along. Then you don’t feel that empty, but it still persists. Determination, my friend, more of it!

So the shackles are off, steps are made and you might even notice someone stepping in the same traps you have, right behind you. You understood correctly, if you thought that what you need to do is keep going, running until exhaustion kicks in and you find vast voids, which were always there with you. In fact, you are those voids, and there is absolutely no need to change that. No necessity to fill them up. Leave them alone! They were meant to be, more than you and me.